fi
lmā. B
al-Sagoth gan grib būt galaktiku kareivji, n
evis tur mūsu-izpratnes-pa
r-pasakām-un-viduslaikiem fa XXX ntāzijas bruņinieki (tiesa, bagātīgi arhaiskā tekstu valoda drīzāk atgādina vecas angļu sāgas, kurklāt, gluži kā mūsu Heresiarh, izdziedātie teksti ne vienmēr atbilst drukātajiem),
tāpēc viņu mūzikai pie burvju aurēšanas, kara fanfarām un zobenu šķindoņas pievienotas tālu aiz stratosfēras ietiekušās debesis, ceļojumi starp zvaigznēm, saulēm un tālām planētām. Atkal trijatā sarakstīts un ierakstīts disks, pēdējais ar Cacophonous Records, ir nobeigums pirmajai triloģijai par Bal-Sagoth, un tā jaukums pamatā slēpjas abu brāļu Jonny un Chris Maudling (attiecīgi bungas/taustiņi un ģitāras/bass) noslīpētājā kinematogrāfisko skaņu saspēlē, kuru tomēr mazliet aptumšo pavārgais skanējums, kam brīžiem vienkārši pietrūkst agresivitātes, iespējams, tas tāpēc, ka taustiņi spēlē daudz svarīgāku lomu te. Taču, pieņemot, ka tā tas arī ir iecerēts, es atsaucu kritiskas piezīmes - galu galā, "Battle Magic" varbūt nav "The Power Cosmic", taču tā cienīgs priekštecis gan. Sestās dziesmas nosaukums "THE DARK LIEGE OF CHAOS IS UNLEASHED AT THE ENSORCELLED SHRINE OF A'ZURA-KAI (The Splendour of a Thousand Swords Gleaming Beneath the Blazon of the Hyperborean Empire Part II)" droši vien ir viens no garākajiem black metal vēsturē...
The Power Cosmic
Nesen man kāds cilvēks savu mīļāko grupu vidū gandrīz blakus nostādīja Rhapsody un Bal-Sagoth, un es vēl padomāju, cik gan dīvaini tā power/fantasy nolikt līdzās black grupai. Noklausoties pagaidām pēdējo Bal-Sagoth veikumu, man tas vairs tik savādi neliekas, jo, vulgāri izsakoties, "The Power Cosmos" ir Rhapsody reiz 2 - divreiz lielāks ātrums (dziesmas lielākoties visai mežonīgos, taču ne pārspīlētos tempos, un šajā ziņā līdzinās Days Of Yore), ārkārtīgi liela nozīme ir majestātiskiem, visaptverošiem taustiņiem, kas arī atgādina Alex Staropoli stilu, itin jautrs un priecīgs skanējums, nu, vienīgi gan mīklainais Byron (jeb B.A.Roberts) raksta par kosmosu, nevis viduslaiku bruņinieku sāgu. Tas ir papildus pluss visiem, kuriem tīk fantasy un tamlīdzīgas lietas, jo Bairons savu sarakstīto sāgu pabeidza iepriekšējā diskā, un šis ir vēl viens turpinājums. Kaut arī vārdus saprast nav grūti, vēlams lasīt tekstus, lai uzzinātu, kurš karakteris ko runā, čukst, kliedz vai murmulē. Šīs darbības gan veic pats Bairons, pārsvarā izmantojot melodramatisku čukstu/pusrunu uz muzikālā fona, kas ļauj iegrimt tādā ļaunīgā kosmiskās fantāzijas filmā, kuras bruņinieks tur zobenu augstu visas 40 minūtes. No jums pašiem atkarīgs, vai zobins iz rokām šļuks jau pirmajā dziesmā vai arī gribēsies aiztriekties ar starpplanētu kuģi uz pagātni un pačekot iepriekšējos trīs diskus. Es nu principā neatteiktos.
Vērtējums: 8 no 10
Atlantis Ascendant
Kāds mans paziņa itin savdabīgi aprakstīja šo grupu: "metalizēts saundtreks padomju propagandas filmām par darba uzvaru kolhoza druvās un visuma vagotājiem Baikonurā, kur pietrūkst tikai Levitāna drūmi slavinošā balss". Vai kā tml. Nav tik traki, tam cilvēkam strādā iztēle, protams, bet saite ar realitāti gan ir tikpat spēcīga kā šim angļu kvintentam. Godīgi sakot, joks sācis pieaudzēt bārdu. Piekrītu, viņi to nenormāli uzpūsto un pārspīlēto kosmosblacku dara tā, kā neviens pasaulē vēl nav iedomājies darīt, bet, tad atkal, vai kādam varētu ienākt prātā rakstīt tik pasakaini salkanas notis, ja cilvēks it kā pieder pie metāliskās mūzikas pasaules, turklāt ar dažiem striķīšiem vēl piesiets black metal? No otras puses, rakstīt šādus stāstus ar izvērstiem personāžiem un sižetiem, un tml. jaukām lietām (un vienalga, kāda ir to tematika) arī nav joka lietiņa. Bet labam garastāvoklim šis disks vienalga derēs, pat ja, manuprāt, šis stāv pakāpienu zemāk nekā iepriekšējais, "Power Cosmic", bet citādi, stilistiski nav mainījies ne par matu. Tās pašas fonā iedzītās, darbīgās ģitāras, milzīgi taustiņi un gandrīz nepārtraukts vokāls, kurš vai nu klusi oratorē vai ierēcas. "The Dreamer In The Catacombs Of Ur" saņem zelta zizli kā labākā dziesma, par zoba ādas tiesu pārlecot pārējās.
Vērtējums: 6 no 10
Bathory
Nu, baisi. Cita vārda te nav. Visas slūžas ir vaļā, visas barjeras un aizspriedumi ir nogāzti, ir tikai paša Kvortona apdziedātā Armagedona vētrainās un mežonīgās rudimentārās formās. Skaitļu valodā - 9 treki 27 minūša garumā (garākais - "Raise The Dead", 3:42), no tiem 3-minūšu intro "Storm Of Damnation", viss ierakstīts 12-celiņu studijā Stokholmas dienvidos 56 stundu laikā, un maksājot par to 200 dolārus. 200!!! Muzikālā "Blēras ragana" pirms 14 gadiem! Un kas par to, ka tas viss atspēlē Venom, tikai pārcelts vienu soli radikālāk?! Cik grupu šodien negrābj zvērīgu piķi ar tieši tādu pašu pieeju? Jā, un cik Venom kopētāju jūs zināt? Nav vērts kasīties, Kvortons ir pelnījis to savu black metal ciltstēva vietu, pārceļot izklaidētāju Venom smīnīgās tēmas stingri vien nopietnākā plāksnē, un tādējādi ietekmējot to slepkavīgos jaunākos brāļus no Norškiem radīt pašiem savu brendu. Es gan neko neteikšu par pašu ieraksta kvalitāti (tādas lažas es laikam nebiju dzirdējis nekad dzīvē), bet vēstures dēļ tas noteikti būtu jānoklausās. Tāpat kā agrīnais Venom, pirmais Bathory albums ir labs, jo sliktāka nevar būt...
Vērtējums: 7 no 10
The Return - nav recenzēts
Under The Sign Of The Black Mark - nav recenzēts
Blood Fire Death
Šis ir tas brīdis, ka Quorthon atskārta - kliegšana un ārdīšanās par kaut kādu Lielo Ragaino sāk mazuliet piegriezties. Zinu ne vienu vien cilvēku, kas visaugstāk vērtē abus nākamos Bathory veikumus, vikingu doom metal, un šī būs tikai prelūdija. Uz to norāda jau albuma vāks, norvēģu gleznotāja Peter Nicolai Arbo glezna "Wild Hunt", kas attēlo tā saucamo Oskerei, skandināvu mitoloģijā - mirušo varoņu trauksmainu parādīšanos Odina vadībā Zemes virsū, kā parasti, uzbrūkot, slepkavojot, utt. Uz to norāda arī instrumentālais intro "Odens Ride Over Nordland", kā soundtreks gleznai, arī pirmā dziema "A Fine Day To Die" un titulgabals. Kaut arī visas pārējās kompozīcijas ir tikpat brutālas un agresīvas kā agrāk, tām tomēr izdevies rast arī pa kādai smalkākai stīgai, lai cik grūti tādu atrast, piemēram, ārprātā "Pace Till Death" un citos. Tātad, jēlas enerģijas te cik uziet, bet var sameklēt arī gudrākus un prātīgākus gājienus. Nemaz nerunājot par to, ka "Blood Fire Death" ir viens no pirmajiem diskiem (neskaitot dažus Manowar), kas pievēršas vikingu tēmai. Un tai būs neizsakāma ietekme uz black metal. Ne mazāka kā Ragainā kalpiem.
Vērtējums: 6 no 10
Hammerheart - nav recenzēts
Twilight Of The Gods - nav recenzēts
Requiem - nav recenzēts
Octagon - nav recenzēts
Blood On Ice
"Blood On Ice" ir Kvortona 90o gadu sākumā sarakstīts, taču tikai 1996. gadā izlaists konceptuāls albums, kura tēmas pilnībā atbilst viņa tā laika noskaņojumam, t.i., tas ir vikingmetāls, ļoti līdzīgs "Twilight..." un "Hammerheart" albumiem. Attiecīgi, tas ir ārkārtīgi nepieciešams abu šo disku fanātiem, jo neatpaliek no tiem ne kvalitātē, ne diemžēl ne-kvalitātē. Mājas
oPanaceja (B) Man Dreamxxxgirl Is Archive 2009 Week04 Index Dream XXX Girlx l Dream Dream Dream
ePanaceja (B) Man Dreamxxxgirl Is Archive 2009 Week04 Index Dream XXX Girlx XXX Dream